Kā atceraties, iepriekšējā daļā mēs tikām līdz tuksneša cietajai daļai tieši uz brīnišķīgu saulrietu. Asfalts bija turpat blakus, lai līdz tam nokļūtu, vajadzēja tikai šķērsot dzelzceļu. Es domāju, ka Jordānijā ir tikai viens dzelzceļš – no Ammānas uz Sīriju, bet, iegūglējot, sapratu, ka viens ir pasažieru, bet pie Akabas ir kravas, pa kuru ved fosfātus.
Tumsā izkūlāmies uz šosejas, rēķinoties, ka mums ievajadzēsies vēl kādas pāris stundas, lai tiktu līdz apmeklētāju centram, no kurienes varētu piezvanīt, lai mūs savāc uz nometni. Lieta tāda, ka Vadi Ram tuksnesī nav viesnīcu, ir tikai nakšņošana beduīnu teltīs. Šādu nometņu pa Vadi Ram parku ir izkaisīti desmitiem, katrai gaumei un maciņam.
Dažas no šīm teltīm ir tik greznas, ka nekādu viesnīcu nevajag. Mēs gan rezervējām nometni ne tik glamūrīgu, lai virs gultām būtu baldahīni, bet pēc atsauksmēm gluži ciešamu, saucas Salman Zwaidh camp, īpašnieka vārdā. Nometnes saimnieki sarakstījās ar mums pa epastu jau vairākas dienas iepriekš, lai uzzinātu, kad ieradīsimies, bet jūs jau zināt, ka precīzi paziņot iepriekš mums ir pagrūti, tāpēc es vienkārši pateicu, ka zvanīsim pēc ierašanās, bet būsim droši vien pēc saulrieta.
Tiklīdz mēs uzkabinājām lukturīšus un sākām cītīgi mīt uz augšu, cerot ierasties pēc stundas vai divām, garām pabrauca džips, nobremzēja pie mums, un pēc jums jau pazīstamās jordāniešu paražas šoferītis apjautājās, kurp dodamies. Kaut kas mani darīja uzmanīgu, jo parasti sveiciens skan tā: “Vai jums vajadzīga palīdzība?”. Bet te cilvēks uzreiz prasa, uz kurieni braucam. No noguruma es uzreiz neaptvēru, bet pēc minūtes tomēr apstājos un piegāju pie viņa vēlreiz, bet viņš man tā opā – un rāda mūsu rezervācijas izdruku.
Negaidīti un sasodīti patīkami. Cilvēks braukāja pa nakti šurpu turpu vienkārši tāpēc, ka gribēja mūs sagaidīt – pie kam pat nezināja, kā mēs izskatāmies un kad ieradīsimies, bet tikai to, ka esam uz velosipēdiem. Lūk, tas tik ir serviss pie beduīniem!
Mēs jau vairs netielējāmies, sametām ričukus kravas kastē, paši ielīdām iekšā un sākām risināt patīkamas sarunas. Izrādījās, ka šoferi sauc Suleimans, un viņš ir mūsu gida (tātad kempinga īpašnieka) Salmana brālis. Vēlāk es sapratu, ka viņiem tur vispār ir ģimenes uzņēmums, jo vēl viens gids Ahmeds nometnē arī bija abu šo brālis. Cik viņu tur vēl ir, to brāļu, paliks tīts tumsā.
Pēc divdesmit minūtēm ieradāmies nometnē, kur mūs sagaidīja Salmans, uzreiz ieveda lielā viesu teltī (pirms ieejas jānovelk apavi) un padzirdīja ar tēju. Acīmredzot tas ir tāds rituāls, lai uzņemtu viesus, bet mūs tik steidzīgi sauca, ka mēs pat nepaspējām iespraust savas elektroierīces rozetēs. Tas mums vēlāk atspēlējās, jo rozetes barojas no ģeneratora, un to ieslēdz tikai uz pārīti stundu pēc saulrieta. Sauca mūs tik uzstājīgi tāpēc, ka vakariņas teltī ir kopīgas, un mēs, šķiet, aizkavējām to sākumu. Tiklīdz visi sapulcējās, atnesa ēdienus, vienu ar gaļu, pāris bez, un vēl pāris dārzeņu salātus – ļoti pieklājīgi.
Tūristu nometnē, neskaitot mūs, bija pieci: austrāliete ar mammu, kareivīga bāba no Melnkalnes un jauna meitene ar puisi no Francijas. Pamazām mēs aizrunājāmies. Melnkalnietei, kuru atbilstoši sauca par Veselinku, nekādu pamazām gan nevajadzēja. Viņa skaļi visai teltij stāstīja, ko domā, un īpaši man palika atmiņā frāze: “Man rados visi pīpēja un plītēja līdz 80 gadiem, un es arī tā darīšu! Tās visas ir muļķības par cigarešu kaitīgumu, neviens mani nepiespiedīs atmest!”.
Pateica, ka viņai Amsterdamā ir dzīvoklis, uzaicināja padzīvot.
Teltī bija silti, pateicoties krāsniņai centrā, vakariņas bija gardas, tēja bezgalīga, lai gan atkal jau salda līdz nelabumam, beduīni viesmīlīgi un runīgi. Viens no viņiem, Ahmeds, runāja ar stilīgu britu izrunu, un, kad pajautāju, kāpēc, viņš paskaidroja, ka daudzus gadus strādājis ar tūristiem no Lielbritānijas. Vēl beduīni savam priekam atnesa nacionālo ēdienu, kas bija rudzu sausiņi sviesta un jogurta maisījumā. Ēda tieši ar rokām, pie tam slavēdami, cienāja viesus, un es arī piebiedrojos, lai gan tikko biju glaudījis kaķi. Pēc tam man galvā iezagās uzmācīga ideja, ka esmu saķēris kaut kādus parazītus, un tāpēc tā briesmīgi jūtos pēdējās nedēļas.
No kreisās uz labo - Saša, Veselinka, austrālieši un franči
Ahmeds un kaķis
Ļoti interesanti, ka nometnē bija neticami tīras, kārtīgas un patīkamas tualetes un duša – labākās no visām, ko bijām redzējuši Jordānijā, ja neskaita varbūt vienīgi viesnīcu Montreal Šobakā. Es, starp citu, aizmirsu pieminēt dažas detaļas par to viesnīcu:
1. Pirmkārt, numuriņā bija vienreizējās čībiņas. Es gribēju tās paņemt līdzi, bet aizmirsu
2. Poda vāks, ja to atlaiž, lēnām un plūdeni nolaižas uz riņķa, nevis ar troksni krīt
3. Blakus, uz ceļa lejā, atrodas suvenīru bodīte, kur preces stāv bez uzraudzības, un aizdomīgs šķūnis ar uzrakstu “Motelis”, tā ka, ja kādu māc skopums, noteikti varētu pārnakšņot tur divreiz lētāk. Tiesa, internetā es to atrast nevarēju.
Atgriezīsimies nometnē. Ģeneratoru izslēdza ap astoņiem, gaisma mūsu teltīs nodzisa, lai gan tualetē vēl pāris stundas dega no baterijām. Kāds no saimniekiem pastāstīja, ka trokšņaino dīzeļa ģeneratoru grasās nomainīt pret saules paneļiem, bet tas nebūs uzreiz, jo iecere ir dārga. Galvenajā teltī gan no milzīga 40 litru gāzes balona barojās lukturis ar silti dzeltenu gaismu, tāpēc pasēdēšana turpinājās līdz pusdesmitiem. Daudzi tūristi līdz tam laikam jau bija aiztinušies, palika tikai pārītis beduīnu. Veselinka skatījās zvaigznēs kaut kur nometnes nomalē ar vienu no šiem biedriem, un, spriežot pēc pērkondārdošajiem smiekliem, bija kaut kur atradusi šmigu, lai gan, iespējams, viņai vienkārši ir tāds raksturs.
Naktī bija diezgan pavēss, kādi 15 grādi, varbūt pat mazāk, bet, par laimi, segu bija atliku likām. Man pat piedāvāja pārcelties uz atsevišķu telti (es tā biju rezervējis, domājot pagulēt klusumā), bet mēs ar Ribakovu it kā jau bijām apraduši nakšņot kopā, tāpēc atteicāmies. Par godu beduīniem jāsaka, naudu no mums paņēma mazāk - kā par divvietīgo telti, nevis divām vienvietīgām. Arī vakariņas maksāja ļoti pieticīgi par tādu pārpilnību: kaut kas ap pieciem dināriem.
Starp citu, vēl dažās vietās booking.com nebija iespējas pasūtīt numuru ar divām gultām, bet visur situācija atrisinājās mums par prieku: gan Šobakā, gan Eilatā mūs iemitināja numuros ar atsevišķām gultām.
Diena izvērtās lieliska, un beduīni atstāja brīnišķīgu iespaidu. Visiem iesaku tā padzīvot, ja rodas iespēja: jūties tuvu dabai, bet nevairies no ērtībām. Kā man, tas ir vislabākais veids, kā ceļot – ka tik ir duša un gulta. Diemžēl nekādus plānus nākamajam gadam es nekaļu, jo šobrīd knapi spēju aiziet uz veikalu, tik slikti reizēm jūtos. Ko lai dara, the essence of life is impermanence. Viss ir pārejošs, un šis arī.
Tā nometne izskatās dienas gaismā
